Skolotājs ir iedvesmotājs, kas rosina jauniešus domāt

Edgars Bērziņš ir Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes izglītības zinātņu doktorants, stundu pasniedzējs, kā arī starptautiskās vidusskolas “Ekziperī” Humanitārā departamenta vadītājs un pulkveža O.Kalpaka profesionālās vidusskolas vēstures un kultūras skolotājs. 

Kādēļ Tu izvēlējies kļūt par skolotāju /mācīties pedagoģiju? 

Eksperimentēt, domāt par to, kā domāju un apzināties veidus, kā palīdzēt citiem – trīs lielie jautājumi, kas, šķiet, vienmēr ir nodarbinājuši manu prātu. Tos esmu risinājis gan pats mācoties, gan palīdzot citiem mācīties līdz arī tika pieņemts lēmums apgūt pedagoģiju – sākotnēji maģistra un pašlaik – doktorantūras līmenī. Man pedagoģijas studijas un iepriekš iegūtā akadēmiskā izglītība vēsturē ļauj izprast, kā un kādēļ sabiedrībā saskatāmi tādi vai citi fenomeni, kas eventuāli noved pie pārmaiņām. Līdz ar to atbilde uz jautājumu – kādēļ studēju pedagoģiju? – rodama detaļās – raudzīties uz saturu, prasmēm un stratēģijām kā vienotu veselumu, veidojot kopsakarības un konceptus.  
 
Kas, Tavuprāt, ir skolotājs šodien? Kāda ir skolotāja loma bērna attīstības ceļā? 

Skolotājs ir iedvesmotājs. Viennozīmīgi. Skolotājs ir tas, kas ar savu rīcību rāda iespējamos virzienus un rosina jauniešus domāt, lai tie spētu saskatīt iespējas un mācītos tās izvērtēt, kā un kādēļ tās viņiem ir parocīgas un palīdzīgas. Tajā pašā laikā skolotājs ir ‘plānu kalējs’, jo ap 70-80% darba laika tiek aizvadīti plānojot ko, kā un kādā veidā piedāvāšu skolēniem, lai darbam būtu augsta pievienotā vērtība. Skolotāja loma ir nozīmīga bērna attīstības ceļā, ja viņš/-a uzdod jautājumu: ko dara mani skolēni un kā tādēļ rīkojos es? Tādējādi skolotājs reaģē uz bērna vajadzību impulsiem un virza tos, lai tie formētos mērķtiecīgā rīcībā. Mūsdienās skolotājs ir arī edutainment pieejas (izglītība un izklaide jeb mācīties aizrautīgi ar spēles elementiem) īstenotājs. 
 
Kādam jābūt ideālajam skolotājam? 

Ideālā skolotāja nav, tāpat kā nav ideāla politiskā režīma, ekonomiskās sistēmas vai starppersonu attiecību risināšanas pieejas. No otras puses, skolotājs var būt lielisks sabiedrotais, ja primāri pazīst sevi, proti, apzinoties, vai ir lielisks klases audzinātājs, vai tikai mācību priekšmeta skolotājs, bet var būt arī abi. Lielisks skolotājs ir tas, kurš jautā sev – kā es rīkojos, vadoties no tā, kā rīkojas, domā, ko vēlās mani skolēni. Un tad arī notiek pārmaiņas, jo tās ir pašu skolēnu rosinātas un skolotāja vadītas. Tas, savukārt, noved pie skolotāja neizdegšanas, jo pārmērīga noslodze noved pie tā, ka skolotājs vairs nespēj saskatīt plašumu un zūd dziļums, kas eventuāli noved pie ‘ideālā skolotāja’ iezīmju mazināšanās. 
 
Kā Tu uzrunātu kādu, kurš vēl tikai domā kļūt par skolotāju / mācīties pedagoģiju? 

“Vēlies ļaut lielām idejām lidot?” – ir pamatjautājums, ko uzdot sev, apsverot domu par pedagoģijas mācībām. Tas ir gluži kā no daudzstāvu mājas pēdēja stāva raudzīties uz leju – redzēt kopainu un kā katrs elements saplūst vienotā veselumā un idejā, kas var lidot. Te būtiska ir arī vēlme veltīt laiku un iemīļot darba plānošanu, kas ļauj jēgpilni sasniegt izvirzītos mērķus. Citādi paša un skolēni kopīgi būvētās idejas nelidos. 

© 2022 EsiSkolotājs